Senāta Administratīvo lietu departaments ir izskatījis divas blakus sūdzības par Administratīvās rajona tiesas atteikumiem pieņemt pieteikumus par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumiem vienā un tajā pašā jautājumā. Administratīvā rajona tiesa pieteikumus bija interpretējusi tādējādi, ka pirmā pieteikuma priekšmets ir lūgums atzīt iestādes lēmumu par prettiesisku, bet otrā – lūgums atcelt lēmumu un uzlikt pārvaldei pienākumu pieņemt izskatīšanai pieteicējas iesniegtos dokumentus.
Senāts konstatēja, ka Administratīvā rajona tiesa abos gadījumos ir nepamatoti atzinusi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pieņemtos lēmumus par starplēmumiem, kas nav pakļauti izskatīšanai administratīvās tiesas procesā. Abos pārvaldes lēmumos bija norādīts, ka, lai iestāde lemtu par administratīvā akta izdošanu, pieteicējiem vispirms ir jāsamaksā lielāka valsts nodeva. Senāts atzina, ka šāda norāde uz to, ka pieteicēji nav izpildījuši administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumus, ir uzskatāma par iestādes konstatējumu, ka pastāv šķēršļi administratīvā akta izdošanai, un tās atteikumu izdot administratīvo aktu. Pieteicējiem šādā situācijā, kad likumā paredzētajā termiņā nav izdots labvēlīgs administratīvais akts, bija tiesības vērsties tiesā, lai panāktu tā izdošanu. Līdz ar to Administratīvās rajona tiesas atteikumi pieņemt pieteikumus izskatīšanai nebija pamatoti. Tomēr, ņemot vērā, ka tiesvedības laikā pārvalde ir izdevusi pieteicējiem labvēlīgu administratīvo aktu un pieteicēji uzskata, ka abu pieteikumu pamatā esošais strīds ir beidzies, Senāts nenodeva pieteikumus izlemšanai Administratīvajā rajona tiesā, jo konstatēja, ka pēc būtības ir iestājies pamats izbeigt administratīvo tiesvedību.
No lietas materiāliem izriet, ka pieteicēji bija Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē iesnieguši dokumentus, lai pieteicēja – Krievijas pilsone – varētu saņemt atkārtotu uzturēšanās atļauju kā otra pieteicēja, Latvijas pilsoņa laulātā. Pārvalde bija sniegusi pieteicējiem atbildi, ka dokumentu izskatīšanas termiņš pārsniegs pieteicējas likumīgās uzturēšanās termiņu Latvijā, tādēļ esot jāpiemaksā valsts nodeva par dokumentu izskatīšanu paātrinātā kārtībā, lai tie netiktu atstāti bez izskatīšanas. Šāda situācija atkārtojās arī pēc tam, kad pieteicēji iesniedza dokumentus atkārtoti. Nepiekrītot iestādes norādījumam piemaksāt valsts nodevu, pieteicēji par abiem iestādes atteikumiem vērsās Administratīvajā rajona tiesā, kas atteica pieņemt viņu pieteikumus, atzīstot tos par iestādes procesuāliem lēmumiem, kas atsevišķi nav pārsūdzami. Lietas SKA-776/2025, SKA-846/2025
2025.g. 22. oktobris
Senāta Administratīvo lietu departaments ir atstājis negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru atcelts Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmums anulēt termiņuzturēšanās atļauju pieteicējam – Baltkrievijas pilsonim.
Pieteicējam, kurš savulaik bija strādājis Baltkrievijas iekšlietu struktūrās, izsniegtā uzturēšanās atļauja tika anulēta, jo bija saņemts Valsts drošības dienesta atzinums, ka viņš var apdraudēt valsts drošību. Pieteicējs šo lēmumu bija pārsūdzējis administratīvajā tiesā, norādot, ka tas neatbilst samērīguma principam, un minot, ka viņš jau ilgi pastāvīgi dzīvo Latvijā, šeit ir izveidojis ģimeni ar Latvijas pilsoni un aprūpē divus mazgadīgus bērnus – Latvijas pilsoņus. Gan pirmajā, gan apelācijas tiesu instancē pieteikums bija apmierināts, uzliekot iestādei par pienākumu atstāt spēkā un reģistrēt pieteicēja termiņuzturēšanās atļauju, ja izpildīti pārējie priekšnoteikumi tās reģistrēšanai.
Izskatot lietu, Senāts konstatēja, ka apgabaltiesa ir pareizi atzinusi pārsūdzēto lēmumu par neatbilstošu samērīguma principam. Lai gan Imigrācijas likums paredz, ka uzturēšanās atļaujas anulēšana konkrētajā gadījumā bija obligāta, Senāts atgādina, ka arī obligāti izdodamu administratīvo aktu samērīgums ir jāizvērtē, ja ar akta izdošanu tiktu aizskartas personas pamattiesības. Pretēji Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes un Valsts drošības dienesta kasācijas sūdzībās norādītajam, tiesai, lai atzītu pārsūdzēto lēmumu par nesamērīgu, nebija pienākuma vispirms konstatēt, ka iestādes pieņemtais lēmums ir bijis patvaļīgs, jo tas nav obligāts priekšnoteikums tā radīto tiesisko seku atzīšanai par nesamērīgām – šie abi apstākļi ir pārbaudāmi neatkarīgi viens no otra. Apgabaltiesa ir pienācīgi pārbaudījusi, vai lēmums ir pieņemts, ievērojot samērīguma principu. Veicot šo pārbaudi un iepazīstoties ar pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas apstākļiem, tā nav guvusi pārliecību, ka sabiedrības ieguvums no pieteicējam noteiktā ierobežojuma būs lielāks par pieteicēja privātās un ģimenes dzīves interesēm nodarīto kaitējumu, kas rastos uzturēšanās atļaujas anulēšanas dēļ, un līdz ar to pamatoti konstatējusi, ka lēmums ir jāatceļ. Tādēļ Senāts atzina, ka nav pamata grozīt apgabaltiesas pieņemto spriedumu. Lieta SKA-227/2025 (A420130923)
6 августа 2025 года Сенат Верховного суда Латвии в приговоре по гражданскому делу SKC-498/2025 постановил, что установление юридического факта, относящегося к сфере публичного права, должно осуществляться в административном суде, а не в суде общей юрисдикции. Заявители (граждане РФ) просили гражданский суд установить юридический факт родства с предками-латышами для регистрации гражданства Латвии. Сенат указал, что так как целью заявителей является получение гражданства Латвии, то налицо наличие публично-правовых отношений, рассмотрение которых не входит в компетенцию гражданского суда. На этом основании Сенат отменил решение суда апелляционной инстанции и прекратил производство по делу, указав, что заявители для установления факта родства с предками-латышами в целях получения гражданства могут обратиться в административный суд.
2024. aprīlis
Senāts: lemjot par pilsonības atņemšanu, jāvērtē samērīgums
Senāta Administratīvo lietu departaments 23. aprīlī atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru atcelts Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmums par Latvijas pilsonības atņemšanu. Atbilstoši pārvaldes lēmumā norādītajam tas tika pieņemts, jo pieteicējs, 1995. gadā apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības, noklusēja, ka ir Krievijas pilsonis. Apgabaltiesa uzskatīja, ka konkrētajā gadījumā ir konstatējams samērīguma principa pārkāpums. Ievērojot pārvaldes kasācijas sūdzībā norādīto, Senāts pārbaudīja, vai un kā administratīvajā procesā bija veicams samērīguma izvērtējums.
Senāts atzina, ka apgabaltiesa pamatoti ir pārbaudījusi pārvaldes lēmuma samērīgumu. Pilsonības likums paredz, ka Latvijas pilsonību personai atņem, ja tā, apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties, apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus, kas attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem. Piemērojot šo tiesību normu, jāievēro Satversmes tiesas spriedumā (lieta Nr.2022-36-01) sniegtā interpretācija. Atbilstoši tai tiesību piemērotājs nav atbrīvots no samērīguma apsvērumu izdarīšanas, lemjot par pilsonības atņemšanu katrā konkrētajā gadījumā. Tiesību piemērotājam ir pienākums novērtēt obligātā administratīvā akta samērīgumu, ja attiecīgais lēmums būtiski ietekmē personas pamattiesības. Samērīguma novērtējums individuālās lietās jāveic atbildīgajai iestādei un administratīvajām tiesām.
Senāts arī nekonstatēja kļūdas apgabaltiesas veiktajā samērīguma novērtējumā, jo, pirmkārt, apgabaltiesa ir piešķīrusi nozīmi visu pieteicēja situāciju raksturojošo apstākļu kopumam, nevis kādam atsevišķam apstāklim. Otrkārt, saskaņā ar Satversmes tiesas norādīto samērīguma vērtējumā jāpievērš uzmanība arī tam, kāda saikne ar Latviju ir izveidojusies konkrētajai personai, kā personas noklusētie fakti ietekmētu tās iespējas tikt uzņemtai pilsonībā šobrīd, kā arī pilsonības atņemšanas ietekmei uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Apgabaltiesa to ir vērtējusi. Treškārt, samērīguma vērtējumu ietekmējušas šaubas par to, vai lietā ir pienācīgi konstatēts, ka pieteicējs noklusējis faktu par Krievijas pilsonību.
Senāts nepiekrita pārvaldes iebildumiem, ka tai būtu uzlikts nepareizs vai nesamērīgs pierādīšanas pienākums. Pieteicējs pārvaldei iesniedza savus apsvērumus un pierādījumus, ka viņš nav zinājis par Krievijas pilsonības esību un attiecīgi nav noklusējis šo faktu, apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības. Tas radīja pārvaldei pienākumu personas argumentus izvērtēt un pienācīgi atspēkot, nepieciešamības gadījumā iegūstot papildu pierādījumus. Sk. Senāta spriedums lieta Nr.SKA-16/2024 (A420308519)
11.04.2024.
Izskatot mūsu klienta kasacijas sūdzību civillietā SKC-52/2024 pret parādnieku un galvotāju par līguma izpildi un parāda 300 000 euro piedziņu Augstākās tiesas Senāts nosprieda atcelt apelācijas tiesas spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.
01.03.2024:
AUGSTĀKĀ TIESA Senāta Administratīvo lietu departaments 29. februārī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmums atzīts par prettiesisku. Ar minēto iestādes lēmumu atteikts reģistrēt pieteicējam uzturēšanās atļauju komercdarbības veikšanai. Lieta nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Pieteicejs, kurš ir arzemnieks un Latvijas komersanta valdes loceklis, ik gadu reģistre uzturešanas atļauju Pilsonıbas un migracijas lietu parvalde. Parvalde konstateja, ka iepriekšejos gados komersants nav iemaksajis budžeta nodokļus tada apjoma, ko paredz Ministru kabineta noteikumi. – Komersantam no valsts budžeta atmaksajamo nodokļu summa bija lielaka neka budžeta iemaksata summa. Administratıva apgabaltiesa pieteikumu bija apmierinajusi, noradot, ka parvalde, lemjot par to, vai budžeta ir iemaksati nodokļi tiesıbu norma noteiktaja apmera, nepamatoti bija ņemusi vera parmaksatas nodokļu summas. Izskatamaja lieta Senatam bija jaatbild, vai parvalde pamatoti secinajusi, ka komersants nav iemaksajis budžeta tiesıbu norma noradıto nodokļu summu un attiecıgi nav pamata pieteicejam reģistret uzturešanas atļauju Latvija komercdarbıbas veikšanai. Lieta risinats jautajums par Ministru kabineta 2010.gada 21.junija noteikumu Nr. 564 „Uzturešanas atļauju noteikumi” 82.punkta interpretaciju. Šı tiesıbu norma parsudzeta lemuma pieņemšanas brıdı noteica, ka komercreģistra reģistrets valdes vai padomes loceklis, prokurists, administrators, likvidators vai personalsabiedrıbas biedrs, kam ir tiesıbas parstavet personalsabiedrıbu, vai persona, kura pilnvarota parstavet komersantu (arvalsts komersantu) darbıbas, kas saistıtas ar filiali, reģistrejot uzturešanas atļauju, papildus šo noteikumu 79.punkta minetajiem dokumentiem iesniedz dokumentus, kas apliecina, ka komercsabiedrıba visa termiņuzturešanas atļaujas derıguma termiņa laika katra iepriekšeja parskata gada atbilstoši nodokļu deklaracijas noradıtajam iemaksajusi valsts budžeta un pašvaldıbu budžetos nodokļu maksajumus, kuru kopsumma nav mazaka par 21 350 euro (neieskaitot šaja nodokļu maksajumu kopsumma to nodokļu maksajumu summas, kas ir atmaksatas vai atmaksajamas no valsts budžeta), bet par nepilnu pirmo parskata gadu kopš termiņuzturešanas atļaujas izsniegšanas valsts budžeta un pašvaldıbu budžetos iemaksata nodokļu maksajumu kopsumma videji menesı nav mazaka par 1750 euro. Senats sprieduma atzina, ka apgabaltiesa nav pareizi interpretejusi Uzturešanas atļauju noteikumu 82.punktu un tas ir pamats sprieduma atcelšanai. No minetas tiesıbu normas skaidri izriet, ka samaksato nodokļu kopsummu parskata gada veido tikai tadas summas, kas faktiski paliek budžeta. Senats norada – komersanta no budžeta atmaksatais pievienotas vertıbas nodoklis atbilstoši minetajai tiesıbu normai ir atskaitams no samaksato nodokļu maksajumu kopsummas jeb, citiem vardiem sakot, samaksato nodokļu summa tiek samazinata par nodokļu summam, kas ir atmaksatas vai atmaksajamas no valsts budžeta. Tada veida ir iespejams parliecinaties, vai konkretaja parskata gada komersants ir veicis aktıvu saimniecisko darbıbu un devis ekonomisku labumu valstij, papildinot budžetu ar noteikta apmera nodokļu summu. Lieta Nr.SKA-50/2024 (A420261420)
2023.g. 2. maijā Ministru kabinets nolēma virzīt uz Saeimu Iekšlietu ministrijas sagatavotos grozījumus Repatriācijas likumā un Imigrācijas likumā, kas paredz repatrianta statusa saņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem piešķirt termiņuzturēšanās atļauju uz pieciem gadiem, pastāvīgās uzturēšanās atļauju piešķirot, ja šo piecu gadu laikā persona nepārtraukti uzturējusies Latvijas Republikā un apguvusi valsts valodu vismaz A2 līmenī. Likumprojekti paredz arī pārejas periodu, pēc kura beigām tiek pārtraukta materiālā pabalsta piešķiršana repatriantiem, kā arī pārejas periodu, pēc kura beigām Repatriācijas likuma darbība tiek pārtraukta. Šobrīd repatriantam uz pirmā iesnieguma pamata tiek piešķirta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, dodot iespēju personām pastāvīgi uzturēties Latvijā, brīvi ceļot Šengenas līguma dalībvalstu zonā, saņemt veselības aprūpes pakalpojumus un citas sociālās garantijas, iepriekš nepierādot ne to, ka persona tiešām dzīvo Latvijā, ne arī valsts valodas zināšanas. Projektā paredzēts, ka, sākot no 2023. gada 1. jūlija, labvēlīga lēmuma gadījumā repatriantiem piešķirs termiņuzturēšanās atļauju vai reģistrācijas apliecību uz pieciem gadiem. No 2023. gada 1. jūlija paredzēts izslēgt arī Repatriācijas likuma normas par materiālo un sociālo palīdzību repatriantiem. Tāpat paredzēts, ka Repatriācijas likuma normas par repatrianta un viņa ģimenes locekļa statusa piešķiršanu zaudē spēku 2024. gada 1. janvārī. Turpmāk latviešu vai lībiešu izcelsmes trešo valstu pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem būs tiesības pieprasīt termiņuzturēšanās atļauju uz pieciem gadiem Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā. Imigrācijas likumā noteiktais regulējums nepieļauj tik plašu ģimenes locekļa kategoriju uzskaitījumu kā Repatriācijas likums.
2021
Сенат Верховного суда Латвии оставил в силе решение не регистрировать репатриантку в первоочередном списке на получение жилого помещения внаем. Сенат 16 февраля 2021 года оставил без изменений решение окружного Административного суда, которым признано обоснованным решение Рижской думы не регистрировать репатриантку в очереди на получение жилого помещения внаем в первую очередь. Сенат признал обоснованным вывод низших судебных инстанций, что в данном случае указанная норма не применима, поскольку заявительница из Латвии выехала после установленного законом срока. Репатриантка обратилась в Рижскую думу прося зарегистрировать её как репатриантку для получения помощи в получении в наём жилого помещения в первую очередь. Её просьба была отклонена. Было установлено, что заявительница выехала из Латвии после 4 мая 1990 года, будучи совершеннолетней, и в отношении её не выполнены условия помощи в получении квартиры. Кроме того, представленные документы подтвердили, что заявительница выехала из Латвии 23 августа 1990 года с целью сопровождать родственницу в США на лечение. Не соглашаясь с решением Думы, заявительница обратился в суд с заявлением. Сенат нашел, что в деле не оспаривается, что заявительница является репатрианткой, будучи признана таковой решением Управления по делам гражданства и миграции в 2014 году. Тем не менее, Сенат указал, что в законе "О помощи в решении квартирных вопросов" перечислены лица, которые обеспечиваются жилым помещением в первую очередь, в том числе закон предусматривает, что жилым помещением в первую очередь обеспечиваются те репатрианты, которые уехали из Латвии в период до 4 мая 1990 года и которым не представляется возможным в установленном законом порядке поселиться в занимаемые ими до выезда из Латвии жилые помещения. В деле не оспаривается, что заявитель выехала из Латвии 23 августа 1990 года, то есть после установленного законом срока. Таким образом Сенат пришел к выводу, что суд обоснованно отклонил заявление, потому что на заявительницу не распространяется правовая норма закона "О помощи в решении квартирных вопросов", которая дает право зарегистрироваться репатриантам для получения помощи в найме жилого помещения в первую очередь.
15 февраля 2021 года в деле SKA-572/2021 (A420165819) Сенат Верховного суда отменил решение Окружного административного суда, по которому Управление по делам гражданства и миграции было обязано зарегистрировать заявителя в качестве гражданина Латвии. Сенат признал, что окружной суд необоснованно придал значение только тому факту, что бабушка и мать заявителя были зарегистрированы как граждане Латвии, но не оценил, подтверждают ли доказательства принадлежность бабушки заявителя к гражданам Латвии на 17 июня 1940 года. Дело возвращено в Окружной административный суд. В деле заявитель ходатайствовал о регистрации его в качестве гражданина Латвии на том основании, что он был потомком лица, которое было гражданином Латвии 17 июня 1940 года. Управление по делам гражданства и миграции отказало заявителю в регистрации в качестве гражданина Латвии, поскольку доказательства не подтверждали принадлежность бабушки заявителя к гражданам Латвии на 17 июня 1940 года. Однако окружной суд обязал Управление предоставить заявителю гражданство, отметив, что Управление, предоставив гражданство бабушке и матери заявителя, уже оценило принадлежность бабушки заявителя к латвийским гражданам на 17 июня 1940 г., и не приняло решения о лишении бабушка заявителя и его матери гражданства. Сенат признал, что регистрация бабушки заявителя как гражданки Латвии сама по себе не является преюдициальным фактом, что она была гражданкой Латвии уже 17 июня 1940 года. Тот факт, что бабушка была зарегистрирована, не исключает того, что она не может доказать, что она была гражданкой на 17 июня 1940 года. Сенат также признал, что тот факт, что Управление не отменило административные акты, согласно которым бабушка и мать заявителя были зарегистрированы как граждане Латвии, не может служить основанием для продолжения практики регистрации детей в качестве граждан Латвии без соблюдения необходимых условий.
